Jociņš spociņš, jo "nākamais" gads pienāca pēc 20 gadiem, kuru laikā notikumi grupu noveda pat līdz (publiskām) krustcelēm. Pēdējās piecgades laikā dažādu iemeslu dēļ no dzīves patstāvīgi šķīrušos mūziķu pulciņu papildina rokenrola smagsvari, kuri pensijā dodas kā sarunājuši. Neskatoties uz to, ka toreiz (2000-to sākumā) varēja notikt visādi un S&M2 bija pēdējais koncerts pirms Džeimsa Hetfilda atkārtotas pierakstīšanās rehabilitācijas kursam, Metallica acīmredzami, kā saka, meaned it, kad jau 1984. gadā dziesmā “Whiplash” definēja:

“We’ll never stop, We’ll never quit ‘Cause we’re Metallica”

Protams, neviens nav mūžīgs un arī pasaulē ietekmīgākās rokgrupas koncertēšana reiz beigsies, taču šajā gadījumā runa ir par patiesu kaislību, bez kuras klātbūtnes savās dzīvēs šie četri cilvēki patiešām nevar. Patiesums un drosme būt godīgiem pret sevi ir šo gigantu pamats zem kājām. Vēstures annālēs atrodams Larsa citāts par laiku, kad veidojās grupas rokraksts: “Nobody fucked with us.” Un iemesls šim stāvoklim bija toreizējā basista Klifa Burtona (grupas basģitārists no 1982. – 1986. gadam), bundzinieka Larsa Ulriha (un Hetfilda, ko viņš atzīst tikai krienti vēlāk) attīstības vīzija, praktiski neatstājot vietu nejaušībai un nekontrolētai improvizācijai. Grupas ilggadējais producents Bobs Roks (Bob Rock) savulaik bija tas, kurš šo pašpārliecību salieca jautājuma zīmē un piespieda stūrgalvīgos jauniešus ieklausīties viedoklī no malas. Tiesa, Boba viedoklis bija pamatots un argumentēts, tādējādi izslēdzot iespēju neadekvāti iebilst. Šī iemesla dēļ “The Black Album” ieraksta laikā radās virkne dažāda rakstura situāciju, kuras nepārvarēja lielākā daļa mūziķiem tuvu stāvošu cilvēku, bet izdzīvoja grupa. 1991. gadā izdotajam ierakstam sekoja apmēram 2,5 gadus ilga pasaules turneja un pārējais jau ir vēsture.

Kā koncerta ieraksta sākumā stāsta Ulrihs, viņš vairs nespējot atcerēties, kurš tieši ierosināja šo atkārtot (kam es neticu…), bet viss esot “saslēdzies brīdī”, kad grupai piedāvāts pirmajiem spēlēt jaunuzceltajā Chase Arēnā. Pag, bet arēnā? Pēdējo reizi viņi šo darīja koncertzālē ar apmēram 3500 vietām; te vieta ir 18 000 cilvēku…

Metallica praktiski neierobežoto ietekmi apliecina simtiem miljonos mērāmā un arvien pieaugošā auditorija, kuras nesavtīgums un lojalitāte pauž dziļu cieņu pret leģendārās grupas bezkompromisu attieksmi pret savu darāmo. Ne, ne - nav runa par Larsa “kartupeļiem” vai Kirka mūžīgi “paslīdējušajām” zolēm; ir runa par pavisam ko citu - to, ko neizsaka spēlēšanas precizitāte un nedefinē izteiktie komentāri.

Katru reizi, kad grupa kāpj uz skatuves, gaisā notiek kaut kas maģisks un vispusēji enerģētisks.

Ne velti laika gaitā arī “Whiplash” pēdējā rindiņa pārtapa par “‘cause you’re Metallica” un ak, kā gribējās, lai šī dziesma izskan koncertā.

Un S&M2 ir visaptverošs stāsts - kā vairāku laikmetu, kultūru un attieksmu savstarpējās mijiedarbības retrospekcija, kā arī vēl viens stingri iemūrēts ķieģelis jēgpilnās mūzikas nākotnes pamatos. Skaņdarbu un aranžējumu izvēle liecina par grupas vēlmi pat mazliet izglītot savus klausītājus un rosināt ielūkoties tur, par ko daļa metālistu pat neiedomājas. Telpā valdošās emocijas, kuru karstasinīgums progresēja ar katru dziesmu, skaidri norādīja uz šīs idejas un izpildījuma tiešu trāpījumu. Koncerta ieraksta ievadā grupas dalībnieku komentāri, kā arī otrās daļas sākumā orķestra mākslinieciskā vadītāja Maikla Tilsona Tomasa (Michael Tilson Thomas) komentārs “professor Lars” liecina par pie idejas attīstīšanas pavadītā laika apjomu un vēlmi šo notikumu padarīt par tiešām unikālu pieredzi kā grupai, tā klausītājiem. Tas izdevās ar milzīgu uzviju un grupa mierīgi varētu rīkot vismaz ASV turneju kopā ar orķestri. Kamēr izdevums KERRANG intervijā Larsam šādu ideju jau paspēja pasviest, tikmēr fani vēl joprojām turpina atgūties no diviem koncertiem, kuru apmeklējums izvērtās par piedzīvojumu atsevišķas nodaļas garumā.

Kad grupa paziņoja par koncertu, internets uz brīdī pārtapa par Metallica privāto mediju. Brīdī, kad sākās biļešu tirdzniecība – tas vienkārši salūza. Pirmajā mirklī gan šķita, ka man kā ilggadējam fanu kluba biedram pat ir izredzes tikt pie biļetes, bet… uzsvars uz “pirmajā mirklī”. Biļešu tirdzniecība bija sadalīta trīs līmeņos: legacy members (grupas fanu kluba pirmrindnieki); fifth members (otrā līmeņa biedri) un public access. Kā šodien atceros savu naivumu: mazliet smīnēju un aizgrābti uzlūkoju piešķirto autorizācijas numuru ar apziņu, ka tūlīt, tūlīt tikšu pie biļetes uz leģendāro koncertu…

Pirmā līmeņa tirdzniecība beidzās faktiski nesākusies – netiku pat līdz iespējai izvēlēties sēdvietas. Atlika gaidīt vispārējo biļešu tirdzniecību, kas sākotnēji izskatījās krietni cerīgāka: nonācu līdz piedāvājumam izvēlēties sēdvietas un nospiest podziņu “select”, bet… tas arī viss. Pēc īsa brīža ekrānā parādījās uzraksts, kas liecināja par otrās un, esmu pārliecināts – pēdējās iespējas redzēt vienu no diviem nozīmīgākajiem koncertiem mūžā izzušanu.

Pēc šī farsa ne tikai man, bet vēl “dažiem” miljoniem cilvēku šķita, ka pasaulē patiešām pazudušas pēdējās cerību un godaprāta paliekas: apmēram pusstundas laikā pēc 6. Septembra koncerta biļešu pārdošanas beigām vairākās interneta vietnēs parādījās biļetes par 5-10 reizes lielāku cenu. Dabīgi, bija ļaudis, kas maksāja jebkādas summas, taču ārkārtīgi daudz fanu savu neapmierinātību pauda sociālajos tīklos, forumos un dažādās citās mūzikas notikumiem veltītās vietnēs. Neapmierināto patiešām bija tik daudz, ka aizdomājos: diez, viņi to tā atstās?!…

Metallica par saviem faniem rūpējas, tā teikt, kā par tuvākajiem. Vai tas ir ekskluzīvs koncerts un bārbekjū ballīte grupas otrajās mājās HQ vai Hetfilda dāvināta ģitāra kvēlam grupas fanam; vienkārši sirsnīgs apskāviens “meet and greet” laikā vai varbūt piedalīšanās filmā, kas vēsta par kādu ar autismu sirgstošu jaunieti, kura kvēlākā vēlēšanās dzīvē bija satikt Larsu Ulrihu… It kā sīkumi, bet patīkami, taču tieši šī sīkumainība, nianses un personiskā attieksme pret ikvienu, kurš jelkad atradies grupas sabiedrībā, veido auru. Kāds var domāt, ka grupa šo auru, kā arī savu ģimenisko un “boys from the next door” tēlu pabojāja ar slaveno Napster sāgu, taču jau drīz pēc šī notikuma kļuva skaidrs, par ko Larss skaļi kliedza pirms kāds vispār aptvēra, kas notiek.

Visam pāri, protams, ir grupas fanu klubs, kura biedru skaits tuvākajos pāris gados visdrīzākais sasniegs viena miljona atzīmi. Fani regulāri bauda dažādas ar koncertu apmeklējumu saistītas privilēģijas, kā arī saņem uzaicinājumus uz īpašiem koncertiem, kurus var apmeklēt tikai fanu kluba biedri. Visspilgtākais piemērs šim ir grupas 30. dzimšanas dienas svinības 2011. gadā Sanfrancisko koncertzālē The Fillmore, kad četru koncertu laikā uz skatuves kāpa gandrīz visi ar grupu un tās attīstību saistītie cilvēki, tostarp arī Ozijs Osborns (Ozzy Osbourne). Biļetes uz šiem koncertiem varēja iegādāties tikai MetClub biedri. Nu, un šo koncertu dažiem faniem bija iespējams noskatīties pāris dienas pirms tā pasaules pirmizrādes, baudot Larsa klātbūtni un sabiedrību.

Lieki pibilst, ka radusies situācija nekādā gadījuma nevarēja palikt bez uzmanības, un visai drīz uz grupas sociālo tīklu “sienām” parādās paziņojums:

Tas teiciens par cerību acīmredzami no gaisa nav nokritis – tiek izsludināts vēl viens koncerts 8. Septembrī. Savukārt Aprīļa sākumā fanu kluba biedriem epastā tiek izsūtīta informācija par biļešu iegādes iespējām; būtība vienkārša: fanu kluba biedru starpā (mazliet vairāk kā 800 000 cilvēku) notiek izloze, kuras uzvarētāji iegūst kodu – garantētu iespēju iegādāties biļeti uz koncertu. Es laimēju kodu, iegādājos biļeti un gaidīšanas/gatavošanās maratons nepilna pusgada garumā varēja sākties.

Jāatzīst, ka pat nonākšana Sanfrancisko pilsētā vēl līdz galam nesaslēdza notikuma īstenību ar faktu, ka patiešām dodos uz šo koncertu. Visapkārt cilvēki Metallica krekliņos, ik pa brīdim no puspavērtajām krodziņu durvīm atskan “Holier Than Thou” vai “The Thing That Should Not Be”… Tāpat kā grupas 30.  dzimšanas dienas svinībās, arī šoreiz fani rīkoja koncertu 7. Septembrī starp abiem lielajiem notikumiem. Izpārdotajā “The Night Between” ietvaros uzstājās ne tikai Metallica dziesmu kaverversijas izpildošais ansamblis Hardwired… To Kill ‘em All, bet atmiņās par grupu un jo īpaši Klifu dalījās gan viņa tēvs Rejs Burtons (Ray Burton), gan Faith No More bundzinieks Maiks Bordins (Mike Bordin) un citi grupai pietuvināti cilvēki. Jāpiebilst, ka viens no sarīkojuma virsuzdevumiem bija vākt ziedojumus Metallica 2017. gadā izveidotajam labdarības fondam “All Within My Hands”.

Nu, un tad pienāca TĀ diena, kuru nolēmu sākt ar brokastīm vienā no vecākajām pilsētas ēstuvēm “Tommy’s Joint”. Te Kirks, Larss un Džeimss savulaik (pēc Klifa nāves) piedāvāja bijušajam basistam Džeisonam Ņūstedam (Jason Newsted) pievienoties grupai. Kā parasti, grupa bija spērusi “extra step”: fanu kluba biedriem tika nosūtīts epasts ar aktivitāšu sarakstu visas nedēļas nogales laikā. Te arī sarindotas Metallica agrīnās vēstures būtiskākās vietas, no kurām vismaz puse vairs neeksistē. Koncerta apmeklētāju blīvums pilsētas ielās strauji pieaug un nevilšus pamanu Larsa Instagram 6. Septembera vakarā publicēto video: kāds viņam esot teicis, ka uz koncertiem sabraukuši cilvēki no vismaz 50 pasaules valstīm.

Dodos Chase Arēnas virzienā un pamazām sāku saprast, kas šovakar notiks. Cilvēku skaits arvien palielinās un pie ieejas jau drūzmējas simti. Iestājos rindā pēc krekliņa, vēroju apkārtni un te patiešām var dzirdēt neskaitāmus akcentus un valodas. Aizdomājos, ka visiem šiem ļaudīm nav svarīgs nekas lieks: ne ādas krāsa, ne politiskā pārliecība, ne statuss, bagātība… visi ir smaidīgi, draudzīgi un vienoti, manuprāt, visefektīvākajā mākslas formā - mūzikā.

Nākamais sajūtu līmenis iestājas, kad apsēžos savā vietā Arēnas augšējās rindās. Iespējams, šis bija viens no iemesliem, kāpēc laimēju biļeti - izvēlējos vienu no lētākajām cenu kategorijām. Lai arī cik ļoti gribējās atrasties tur, nu - TUR… tur gribēja atrasties visi. Vēl gribēju redzētu kopainu un izbaudīt koncerta māksliniecisko noformējumu ar četriem ekrāniem-apļiem, kas iekārti virs mūziķu galvām. Nujā, un šis vakars bija uzbūvēts tā, kā grupa to jau vairākas reizes ir darījusi, novietojot sevi ēkas centrā un tādējādi nodrošinot skatītājiem iespēju koncertu izbaudīt praktiski no visām pusēm. Šajā gadījumā, protams, atkal ir “extra step”: platforma, uz kuras atradās mūziķi, koncerta laikā nemanāmi rotēja un patiešām tik neuzkrītoši, ka šo pamanīju tikai kādā piektajā dziesmā.

Vispārējo šoku par notiekošo mazliet aizēno apkārt arvien pieaugošais to cilvēku skaits, kuri nāk ar visdažādāko izmēru uzkodu un dzērienu paplātēm. Aizmugurē sēdošie eksemplāri pat pamanījās izbērt man uz muguras popkronu… Jā, dažiem satraukums bija acīmredzami lielāks nekā man, bet vienubrīd patiešām likās, ka ļaudis atnākuši paēst. Tiesa, tad atcerējos, kurā valstī atrodos un pēkšņi visas domas par šo pazuda. Arvien jocīgāk šķita pulksteņa attiecība pret Arēnas aizpildīto vietu skaitu, proti, tuvojas plkst. 20:00 (laiks, kad jāsākas koncertam), bet aizpildītas ir knapi 2/3 no sēdvietām. Šis ir kaut kas nepieredzēts Metallica koncertos, kur parasti viss notiek minūti minūtē, bet… kā man šobrīd vispār varēja ienākt prātā termins “parasti”!?

Ir jau 20:35 un telpā pamazām satumst; uznāk orķestris. 20:40 un… Nuja.

Koncerts iesākas, protams, ar “Ecstasy of Gold”. Šoreiz ieturēts mazliet nesteidzīgākā tempā, skaņdarbs burtiski iedveš šī notikuma svarīgumu un tobrīd līdz galam neizprotamo vērtību ne tikai rokmūzikas vēstures, bet pašas grupas kontekstā. Fanu enerģija ir burtiski caururbjoša: kad Metallica parādās uz skatuves pirms “The Call of Ktulu”, astoņpadsmit tūkstoši cilvēku šķiet kā neprātīgā vētrā mutuļojošs okeāns, kurš ar katru nākamo dziesmu paliek arvien jaudīgāks.

Notikuma faktiski hipnotisko ietekmi uz brīdi pārtrauc aukstu sviedru sajūta, jo pēkšņi - jau pašā sākumā - uz skatuves sāk notikt kaut kas jocīgs: iesākas “Ktulu” vidusdaļa, kurā jāatskan Kirka solo partijai, bet tā… neskan. Sakoncentrēju visas maņas un pūlos saskatīt rokas (jo varbūt labi nedzirdu)… nē, viņš patiešām nespēlē savu partiju. Labi, nav pirmā reize, bet tiešām TAGAD un TE?! Vienlaicīgi arī pamanu, ka Džeimss ar Robertu sīkiem solīšiem virzās arvien tuvāk bungu podestam un tad pēkšņi – tadā!!! – kādas 16 taktis par vēlu maestro beidzot sāk spēlēt zoli. Sēžu un mēģinu aptvert, vai tiešām notiekošais ir īstenība, ar puspavērtu muti skatos uz diriģentu un klausos jau diezgan labi disonējošajā orķestra un grupas duetā… tikai viena doma: kā tas beigsies?

Sanfrancisko Simfoniskais orķestris, kas pirmos koncertus sniedza 1911. gadā, ir viens no prestižākajiem un augstvērtīgākajiem kolektīviem pasaulē. Pie diriģenta pults šo mūziķu priekšā ir stāvējuši gan Leopolds Stokovskis (Leopold Stokowski), gan Leonards Bernsteins (Leonard Bernstein). Orķestra ilggadējais mākslinieciskais vadītājs un šī vakara koncerta patrons Maikls Tilsons Tomass (Michael Tilson Thomas) ieguvis 12 Grammy balvas, no kurām 11 kopā tieši ar Sanfrancisko orķestri. Šie sasniegumi un dzīvais izpildījums aiztaupa jebkādus jautājumus, bet tomēr…

Kas te tagad notiek?!

Ērti nav nevienam un vienā brīdī saprotu, ka ir kāda globāla problēma. Koncerta galvenā diriģenta Edvīna Autvatera (Edwin Outwater) acis nepārtraukti šaudās starp partitūru un Larsu, kurš mierīgi turpina darīt to, ko viņš dara jau nepilnus 40 gadus, Kirks ir acīmredzami iejuties un jau pārliecinoši spēlē savu partiju, orķestris dara to, kas rakstīts, savukārt Hetfilda attieksme arvien vairāk identificē iespējamo situāciju – grupa sevi nedzird, t.i., nefunkcionē ausu monitori. Neapšaubāmi, tehnika ir tehnika un tā pieviļ salīdzinoši regulāri. Tiesa, parastā koncertā ausu monitoru krīze nav nekas ārkārtējs: pie kājām kā rezerves variants vienmēr ir grīdas monitori. Taču šeit nav nekā tamlīdzīga un ausīs esošās mikrotumbiņas ir vienīgā iespēja grupas dalībniekiem dzirdēt, ko viņi dara.

Skaņdarbs rit uz priekšu un notiek, tas, ko iedomājos: dziesmas beigu daļā orķestris kaut kādā veidā saplūst ar grupu, jo kaut kur pa ceļam, kaut kā ir “sagaidījis”, kamēr vecmeistari “atnāk” līdz pareizajai vietai. Acīmredzami tehnika arī ir atdzīvojusies, jo “For Whom The Bell Tolls” laikā arī Hetfilds atgūst dzīvesprieku. Dažas dziesmas vēlāk tiek apstiprinātas aizdomas par tehniskajām kļūmēm, kad viņš savā ierastajā humoriņā paziņo:

“It’s kinda better when we can hear what we play. I don’t know.”

Varu tikai iztēloties, ko šīs grupas muzikālais un mākslinieciskais mugurkauls-perfekcionists šobrīd domā un… ko domā grupas monitoru inženieris. Gan tehnikas, gan citu grupas dalībnieku pieļautās kļūmes Džeimss pārdzīvo īpaši personiski, kas ir vairāk nekā acīmredzams: parasti tehnisko darbinieku virzienā lido ģitāra, bet, piemēram, 1988. gadā pēc tam, kad Larss sajauca “Fade to Black” partiju, bundzinieks saņēma attieksmes veltījumu spļāviena formā. Šoreiz, protams, nekas tamlīdzīgs nenotiek, bet mūziķa mīmika un sejas izteiksme izsaka visu pat tad, kad viņš to nevēlas.

Ar katru nākamo dziesmu Hetfilds atraisās arvien vairāk un izbauda savu varenību: “Let’s show them how loud you can get” viņš nosaka un sāk “Memory Remains”. Lieki piebilst, ka fani šajā brīdī īpaši pacentās un… nujā, izklausīsies triviāli, bet Arēnai “pacēlās jumts”. Un, ja gadījumā kāds no orķestra kaut ko nesadzirdēja (gandrīz visiem mūziķiem bija slēgtās austiņas/monitori), tad dziesmas izskaņa nekontrolēti ievilkās: Arēnas koris auroja dziesmas nobeiguma tēmu tik skaļi un ilgi, kad Larss pūli dabūja apklusināt, vienkārši to pārtraucot ar basbungu rībināšanu. Seko “The Day That Never Comes”, kas ne tikai ļoti atbilstoši iederas koncerta mākslinieciskajā uzbūvē, bet liek apmierinātībā pasmaidīt, proti, strādā visi: gan grupa, gan orķestris. Un strādā pamatīgi, jo “Death Magnetic” albums ir pirmais uzstādījuma “let’s get back to the roots” instruments, ar kuru grupa sāka atcerēties, kas ir viņu šodienas panākumu pašā pamatā. Un šajā dziesmā nav žēloti ne riffi, ne takstmēri, ne ātrums. Koncerta pirmajā daļā izskan skaņdarbi no jaunā albuma “Moth into the Flame”, “Confusion”, “Halo on Fire”, kā arī 1999. gada koncertam par godu radītais jaundarbs “No Leaf Clover” un albuma “Load” smagā balāde “Outlaw Torn”.

Koncerta otrā daļa sākas ar Larsa uzrunu un pateicības vārdiem visiem klātesošajiem, kā arī Tilsona Tomasa pieteikumu. Viņš savukārt piesaka nākamos skaņdarbus, no kuriem vienu izpildīs tikai orķestris, bet otrā izpildījumā piedalīsies arī grupa. Kā pirmā izskan Sergeja Prokofjeva Skitu svītas 2. Epizode, orķestris mirdz visā savā krāšņumā, un metālistiem lieku reizi ir iespēja pārliecināties par šīs mūzikas (un tās izpildītāju!!!) netveramo jaudu. Otrais skaņdarbs ir Aleksandra Mosolova “Tēraudlietuve”, kura izpildījumā piedalās arī grupa, un šis ir lielisks ievads nākamajam pārsteigumam -  “Unforgiven 3”.

Viens ir tas, ka šī dziesma vispār ir sarakstā, pavisam kas cits – KĀ tā tiek spēlēta. Sāk skanēt ievads, viss pazīstami; gaidu, kad uznāks grupa, bet… uznāk viens pats Hetfilds. Bez ģitāras… Nuja, un tā arī viņš tur stāv un nodzied visu dziesmu orķestra pavadījumā. Pamazām ir skaidrs, ka šis viss virzās uz kaut kādu… uz kaut kurieni. Ir sajūta, ka drīz būs atkal kārtējais pārsteigums un ilgi nav jāgaida. Nē, “All Within My Hands” akustiskā versija nav īstā sajūta, kas uz mirkli liek aizdomāties, ka nākamais skaņdarbs, iespējams, ir iemesls, kāpēc šis koncerts patiesībā notiek.

“Here comes the extra special moment. Really taking the risk and throwing out there. Not sure if you remember Cliff Burton, but we certainly do. And there’s one other person especially in the symphony who remembers Cliff very well.”

Pēc šīs Hetfilda uzrunas zāle atkal uzauro, bet tas sanāk mazliet klusāk, mazliet… bijīgāk nekā parasti. Uz skatuves tiek iznests atsevišķs krēsls, kaut kādas tehniskās vienības uz grīdas, kā arī uznāk  kontrabasu grupas koncertmeistars Skots Pingls (Scott Pingel). Zāle mēģina norimties (kas, protams, sanāk tikai daļēji) un arēnu ievibrē kontrabasa zemākās stīgas. Seko melanholisks ievads, kas vedina, vedina… un arvien skaļākais pūlis acīmredzami saprot notiekošo: atskan Klifa sarakstītās solo improvizācijas “(anesthesia) Pulling Teeth” pirmā tēma.

Sanfrancisko augušo Klifu Burtonu Larss un Džeimss pirmo reizi pamanīja 1982. gadā uz Losandželosas kluba “Whisky-a-Go-Go” skatuves, kur talantīgais un pēc skata ellīgais (milzīgs rudi brūnu matu ērkulis) basists tobrīd uzstājās ar savu grupu Trauma. Abi jaunieši pēc koncerta devās uz aizskatuvi un veikli izteica mūziķim piedāvājumu pievienoties jaunajai Losandželosas thrash grupai. Viņš piekrita ar noteikumu, ja grupa pārceļas uz Klifa dzimto pilsētu, un tās pašas dienas vakarā Metallica kļuva par Sanfrancisko grupu. Klifs bija tas, kurš daudz laika veltīja klasiskās mūzikas apgūšanai un sava instrumenta spēlēšanai. Māsa Konija Burtone (Connie Burton) kādā intervijā teica, ka brālis visbiežāk ieslēdzās savā istabā praktiski uz visu dienu, spēlēja basģitāru un iznāca ārā tikai tāpēc, ka vajadzējis uz tualeti. Diezgan droši var teikt, ka tieši Burtons ir primāri atbildīgs par grupas straujo muzikālo attīstību: viņa gaume, arvien pieaugošā kaisle un mūžīgi aizrautīgā mācīšanās attīstīja grupas kompozīcijas prasmes, kā arī pilnveidojās Hetfilda dziedāšana un vokālās interpretācijas (Burtons bija tas, kurš iemācīja Hetfildam dziedāt harmonijās).

Šovakar simfoniskā orķestra kontrabasists Sanfrancisko pašpuikas rakstīto nevis vienkārši nospēlēja, bet izjusti interpretēja, radot iespaidu, ka uz skatuves stāv pats Klifs.

Esmu pārliecināts, ka šī solo galvenās tēmas pirmās taktis sariesa asaras ne tikai manās acīs, jo… Šīs sešas minūtes un… manuprāt, šis koncerts ir piemineklis Klifam un klasiskās mūzikas nozīmei paša grupas attīstībā. Lai gan koncertu apmeklējumu laikā cenšos nefilmēt, tomēr šis bija izņēmums - nofilmēju visu Pingla priekšnesumu. Video skatos vēl un vēlreiz, un katru nākamo reizi intonatīvi dobjās, bet arvien liriskās kontrabasa notis pauž kādreiz neticamo, bet nu jau acīmredzamo – klasiskā un smagā žanra savstarpējo radniecību.  

Pēc šī viņi varēja mierīgi arī vairāk nespēlēt. Nu, tādā ziņā, ka šajā priekšnesumā viss tika pateikts, izrunāts un varbūt līdz galam izsāpēts?… Jebkurā gadījumā koncerts, protams, nebeidzās, bet varbūt pat pārkāpa nākamajā līmenī - “Wherever I May Roam” noskanēja neaprakstāmi masīvi! Jau dziesmas uzbūve paģērē skaņas plašumu (atvērtie akordi), bet šī bija kaut kāda cita masa. Cita jauda, kas pārtop liriskā orķestra ievadā... nu, protams, “One”. Dziesma, bez kuras neizskan neviens Metallica koncerts teju kopš šī skaņdarba izdošanas 1988. gadā. Pieķeru sevi skaitām minūtes līdz koncerta beigām un aizdomājoties, vai atlikušajā laikā ietilps dziesmas, kurām “ir jābūt”. No vienas puses ļoti gribētos dzirdēt “Blackened” vai “..And Justice for All”, bet... lai tās paliek S&M3.

“Master of Puppets” ir skaņdarbs, kas raksturo ne tikai veselu ēru grupas vēsturē, bet lieliski identificē mūziķu ambīciju atbilstību tehniskajai varēšanai. Dziesma nav ne pārāk sarežģīta, ne vienkārša, bet tā satur zināmu prasmju, iemaņu un satura kodu, kurš tā kā mazliet levitē skaņdarba laikā. Hetfilda rokas kustas kā metronoms: lai gan gadu gaitā ģitārists ir mazliet vienkāršojis savas partijas, mūziķa, atļaušos teikt, izsmalcinātā spēle funkcionē nevainojami un jau kārtējo reizi atgādina par šī kolektīva muzikālo un māksliniecisko sastāvdaļu hierarhiju. “Master” arī pati grupa īpaši izbauda un līdz pēdējam ziedo sevi katram sitienam un notij, jo tā ir viena no dziesmām, kurā ir daudz Klifa ideju, un…

Patiesībā viss “Master of Puppets” albums ir pildīts ar leģendārā basista tolaik galvas tiesu pārākajām zināšanām un nepieradinātajām idejām.

Ir ļaudis, kuriem patīk domāt, ka tieši šis (Klifs) bija grupas karjeru transformējošā albuma panākumu būtiskākais iemesls, bet grupas kopskaņa neveidojas no basģitāras. Metallica (jo īpaši) dzīvās skaņas fenomens no paša sākuma ir bijis divu elementu - bungu un ritma ģitāras - bezmaz burtisks sakausējums, kas uzskatāmi un pārliecinoši iebilst citām “ritma sekcijas” teorijām smagajā mūzikā. Citējot Hetfildu, ja atsevišķi ne viņš, ne Larss nav pasaules spožākie izpildītāji, tad kopā abi izveidojuši atsevišķu mūzikas novirzienu un attīstījuši elitāru māksliniecisko interpretāciju. Par to arī S&M2: ja pirms divdesmit gadiem šāds koncerts bija vairāk eksperimentāls radošuma atsvaidzināšanas elements, tad šodien tā nozīme un jēga sniedzas krietni pāri vienkārši aptveramajam un izskaidrojamajam, kā arī definē grupas atstātā mantojuma svaru.