Viena no Latvijas smagās mūzikas ikonām, kas, manuprāt, savu ekselenci sasniedza ar albumu “Sadistika”. Šajā koncertā klusi cerēju dzirdēt visu ierakstu, taču vīri bija lēmuši nospēlēt vien “Smadzenes Deg”, “Riska Robeža” un "Vējš. "Lai iet; ar šīm divām dziesmām bija gana, lai kārtējo reizi apjēgtu kādu būtisku lietu:

par savu dārziņu katram ir jārūpējas pašam.

Būsim reāli un sāksim spēt atšķirt vaidēšanu no faktu konstatēšanas: Latvijā rokmūzika gandrīz visos laikos ir bijusi pabērna lomā, kas no vienas puses piederas pie lietas. Nu, tā teikt, metālisti vis'laik cieš, viņiem kaut kas nepārtraukti sāp; apvainojušies uz visu pasauli, protestē un tad visu šo krāšņumu izliek savā mūzikā. No otras puses pieredze liecina par kādu interesantu novērojumu: jebkurā un es saku - JEBKURĀ - pasākumā pienāk situācija,

kad tiek uzlikts kāds pasmagāks ieraksts un ļaudis, latviski sakot, zaudē galvu. 

Fenomenāli! Kā tā var būt, ka tas “troksnis” iedarbojas TĀ?! Nu, un tad droši vien ir šad tad dzirdēts, ka tiek rīkoti koncerti no sērijas “Roks pret…”, “Roks par..”. Vai ir kāds koncerts, kur būtu bijis Dons, tas ir… - “Pops par…”? Par kaut ko? 

Entuziastiem zināms, ka jau krietnu brīdi (galvenokārt) popmūzikas lobijs Latvijas mūzikas telpā turpina uzņemt apgriezienus un pieredzēt arvien jaunas virsotnes. Kamēr to kaut kā ja ne ietekmēt, tad vismaz pēc godīguma principa līdzsvarot līdz šim nav bijis iespējams, tikmēr no tā var kaut ko būtisku mācīties: 

pabērna loma ir nekas vairāk par sprunguli pašu kājās.

Visa jēga ir nozares (šajā gadījumā atzara) kopībā un tam likumsakarīgajā spēkā. Vai Latvijas rokmūzika ir vienota, spēcīga, jaudīga un pārmaiņām gatava? Pārmaiņām… diez, kādas tad pārmaiņas tagad te būs? Revolūcija, vai?! Ikdienā tā jau pietiek pārmaiņu, un tomēr: atceries krodziņu Rock'n'Riga? Tā bija burtiski svētnīca - neaizskarama vieta, kurā ikviens jutās kā mājās, kā savējais, kā vienmēr laipni gaidīts. Atmosfēra, notikumi, vide… jā, jā, protams… viss ir bijis un pagājis… 

Latvijas rokmūzikai ĻOTI pietrūkst savas vides un, atļaušos teikt - savas (t)elpas. Un te nav runa par kaut ko populistisku vai samāksloti filigrānu… “ilgtspēja”, “iekļaujoša sabiedrība”, “vispusīga attīstība”... Ir runa par sajūtu, kas ir neaizskarama - māju un piederības sajūta, ko nespēj nodrošināt nekas, bet rokmūzika un viss ar to saistītais. Kā jūs domājat, kāpēc Liepājas roks ir bijis, turpina un turpinās būt? Tāpēc, ka ir ļaudis, kuri to uztur, lolo un godā. Kur ir viss pārējais Latvijas roks?‍

“Rocktagons” bija kā sirpis pa attiecīgo vietu vislabākajā šī procesa kontekstā. Nav svarīgi, kas ir bijis un kas būs; ir svarīgs tas, kas ir tagad, jo tikai tas noteiks to, kas būs. Cik filosofiski, vai ne?

Bet pamats zem kājām ir tikai tur, kur tas ir: vērtībās, pārliecībā, vīzijā, attieksmē un darbā.

Bez cipariem un kalkulācijām arī nav iespējams, bet… Tas nekad nav bijis, nav un nebūs pamats. Ir pienācis laiks par to ne tikai atcerēties, bet pielietot praksē. Un kurš gan cits, ja ne rokmūzika?!