Par šo varētu darināt nevis rakstu, bet rakstu sēriju. Ir tik daudz domu, vēl vairāk jautājumu, uz kuriem jēgpilnas atbildes nav un diez vai kādreiz (nu, vismaz pārskatāmā nākotnē) tiks sniegtas. Ne visai skaidra caurspīdīguma un manipulācijas sajūta... - tā nekur nepazūd, bet pieaug. Diemžēl. Skaidrs arī, ka vietējās industrijas varnešu komunikācijas algoritms turpinās palikt nemainīgs, proti,

"nu, var jau censties kaut ko panākt, diskutējot feisbukā, nevis piedaloties procesos un reāli darot".

Redziet, tāpat kā šis ieraksts, tā pat arī lielākā daļa no "reālajām darbīām" ir piliens jūrā uz gadiem atstrādātu, pirmklasīgi organizētu un ministriju līmenī labi lobētu darbību fona. Ir ērti ignorēt un manipulēt tad, kad apkārt uzaudzēts biezs aizsargslānis, kas vienkārši klusē un ir. Atrodas. Eksistē. Attiecīgajā vietā, laikā un telpā, atspēkojot jebkuru pretestību netaisnībai, pārpratumiem un reizēm pat absurdam, uz ko norāda tie, kuriem “ir sāpīte”. Un kamēr konkrētiem ļaudīm šādas atklāsmes riebjas, tikmēr tie paši ļaudis skaidri zina, ko un kāpēc dara. Un šo pašu cilvēku kompetencē ir strādāt tā, lai visiem, proti, nozarei un tā saucamajai industrijai ir labi. Taču realitāte turpina būt nemainīga. 

Šis procentuālais sadalījums liecina tikai par vienu: latviešu mūzikas industrijas apsaimniekotāju nevēlēšanos radīt/uzturēt (nu jau vairs nav skaidrs, kurš termins atbilstošāks) vidi, kurā latviešu autori vairāk sāk ticēt sev, savas kvalitātes vērtībai, bet pats galvenais -

nepieciešamībai šo kvalitāti nepārtraukti attīstīt, pilnveidot un, protams, pārdot.

Beidzot iekoptā ņirgāšanās par “ticēšanu sev”, “dzelžaino netlaidību”, “mākslinieciskā rakstura” un visu pārējo ar pašu pamatu - psiholoģiju un radošuma būtību - saistīto uzskatāmi nograb kā konservbundža akā, jo fakti un skaitļi ir tādi, kādi tie ir. 

Iedziļinoties pērnā gada Supernovas rezultātos, šāds pavērsiens ir skaidrs, taču industrijas kontekstā jautājums ekspertiem, žūriju komisiju, padomju un darba grupu locekļiem:

kāpēc mēs tik mazā vidē kā Latvija tā vietā, lai pēc iespējas intensīvāk veicinātu pašmāju autoru praktiskās (vēlreiz: praktiskās!) pieredzes un prasmju paplašināšanos, organizējam pasaules līmeņa konkursa nacionālo atlasi, pieļaujot iespēju iesniegt darbus, kuru autoru kolektīvā var būt nu jau praktiski puse ārvalstu autoru? 

Ak, jā: starptautiskās sadarbības tagad modē un veicina globālo attīstības potenciālu… bet paga. 

Latvijai šajā konkursā ir svarīgi parādīt ko: Latvijas vai ārvalstu autoru vārdus un darbus? 

• Šāda līmeņa konkursā ir svarīgi piedalīties, lai no komerciālā viedokļa autortiesību atlīdzības nonāktu primāri Latviešu vai ārvalstu autoru kontos? 
• Ja kādam šķiet, ka latviešu autori nespēj konkurēt pasaulē - tas nozīmē, ka ir jālobē ārvalstu autoro Latvijā vai jārada vide un apstākļi, kurā latviešu autoriem pēc iespējas ātrāk gūt iespēju kļūt starptautiski konkurētspējīgiem?
• Visbeidzot sarkanā kartīte jebkurā diskusijā: Eirovīzijas organizācijai tērē Latvijas valsts budžeta vai ārvalstu budžeta līdzekļus?

Kārtējās pārdomas, kārtējā “neapmierinātība”, kārtējais . Ir n-tie mūziķi un grupas, kuriem būtu ko teikt par to, kas un kāpēc notiek, bet viņi sen atmetuši ar roku, jo… nav vērts, jā. Nu, nav. Kāpēc lai būtu vērts tērēt savu laiku “reālā darbībā”,

ja šī reālā darbība pēc tam tiek pielāgota atsevišķus mūzikas stilus pārstāvošu kolektīvu un viņu menedžmenta vajadzībām?

Bet viss ir kārtībā. Var darboties, tērēt svešu naudu un televīzorā stāstīt, kā tiek “attīstīta industrija”. Un nē, mīļie - nav vēlme kaut ko salauzt vai likvidēt; nav arī vēlme kādam kaut ko atņemt. “Sāpīte” ir par nu jau padsmit gadus atstrādātu demagoģiju par “visas Latvijas mūzikas attīstību”, kas reālā dzīvē praktiski nav iespējama. Nevar attīstīt “visu”, (sa)darbojoties tikai ar daļu no nozares un pastāvīgi manipulējot ar informāciju dokumentos un komunikācijā.