No otras puses - gala vārdu teic žūrija trīs cilvēku sastāvā, kuru uzdevums ir izvērtēt atbilstošāko kandidātu konkursa nākamajai kārtai.

Kāda ir X Faktora būtība?

Regulāri un intensīvi ar balsošanas norādēm pārpludinātas sociālo tīklu sienas - šī kļūst par jebkura konkursa dalībnieka ikdienas sastāvdaļu brīdī, kad cilvēks nolēmis laimi meklēt kādā no konkursiem. Praktiski nekad nav redzami, piemēram, video ar attiecīgā talanta mēģinājumu ierakstiem, tā saucamajiem play through video vai kādu kaverdziesmu izpildījumu video, kas atspoguļotu mūziķa vai grupas māksliniecisko varēšanu. It kā saprotami (jo visa būtība taču tiek atspoguļota konkursa laikā), ja ignorē šīs aģitēšanas mērķi –

sapulcināt balsotāju armiju, kas par uzvaras kandidātu balsos neatkarīgi no viņa priekšnesuma kvalitātes.

Šāda situācija konkursa dalībnieku savstarpējo konkurenci padara burtiski par neko vairāk kā laimes spēli, jo neviens no viņiem nezina, cik desmiti vai simti kuram sēž ekrāna otrā pusē ar trubiņu vienā un līdzjutēja tauri otrā rokā.

Nenoniecinot X Faktora (un jebkura cita šāda konteksta notikuma) prestižu un uzvarētāja iespējamās, nenoliedzami perspektīvās karjeras iespējas, konkursa dalībniekiem ir jāatceras viens būtisks fakts, kuru, starp citu, nereti atkārto tie paši žūrijas locekļi: “šis ir šovs”. Praktiski tas nozīmē, ka

televīzijas reitingu apjoms ir būtiskāks faktors par katrā dalībniekā mītošo iksfaktoru.

Nē, tas nenozīmē, ka no šāda konkursa dalībniekiem un/vai uzvarētājiem nekas nevar iznākt; tas vienkārši nozīmē tikai to, ka “šovs ir šovs”, un šovos, kā mēs zinām, var gadīties visādi. Arī tā, kā gadījās ar Amandu.

Tiesa, šī nav pirmā reize, kad starptautiska talantu šova Latvijas versijā kaut kā šādi gadās. Nepamet tāda jocīga sajūta par žūrijas lēmumiem brīžos, kad kādā no konkursa posmiem no diviem kandidātiem ir jāizšķiras par talantu, kurš uzvaras gadījumā panākumu virzienā var traukties ar no šampanieša pudeles izsprāguša korķa ātrumu, bet… ne-e. Nebūs viņam tāda iespēja. Iespēja tiek dota kandidātam, kuru

gan skatītāji ar savu balsojumu, gan pat daļa žūrijas locekļu nodēvē kā nepārliecinošu.

Intars Busulis: “Kā dziedātājs tu esi labs. Man liekas, tev mazliet trūkst pašiedvesmas. Kaut kā vajag tev sevī vairāk ieklausīties. [..] Amandiņa tāda emocionāla šodien, pārdzīvo par katru savu izdziedāto vārdu, emocijas bija, viss bija. Amandiņai šodien es sadzirdēju to, ko es nesadzirdēju Robertā. Tevī es dzirdēju tikai balss tembru, dziļo skanējumu utt. utt. Pietrūka mazliet tās emocijas.”

Aija Auškāpa: “Es nesaprotu, kāpēc skatītāji tev nenotic jau otro reizi. Man šķiet, ka tev ir liela balss un tu esi godīga. Tu dari to ar atvērtu sirdi. Robert, uz tevi mēs [..] likām lielas cerības. [..] Man ir aizdomas, ka varbūt

tu tai lietai pieej mazliet par virspusēju.

Vajadzētu iedziļināties tajā visā. [..] Tā kā Reinis ir vistuvāk iepazinies ar dalībniekiem; viņš visvairāk zina iespējas plusus un mīnusus – es ļaušu izvēlēties viņam un sūtīšu mājās Amandu.”

Reinis Sējāns: “[..] Es cenšos saprast tiešām, kas ir nogājis greizi Amandas gadījumā; es tā īsti to izskaidrot nevaru. Tajā pat laikā tas ir jāņem vērā, ka tu šeit esi jau otro reizi. Acīmredzot ir kaut kāds man nesaprotams, neizskaidrojams faktors, kas to tā ir noteicis. Jebkurā gadījumā es uzskatu, ka tavs priekšnesums šodien bija ļoti labs. Kas attiecas uz Robertu – glābējdziesma bija krietni jaudīgāka par Leniju Kravicu šovakar un droši vien jāpiekrīt Aijai, ka tas ir vairāk tavs. Skaidrs, ka, ja būs tāda iespēja, tad tiešām jāieklausās sevī un jāstrādā pie saviem priekšnesumiem krietni rūpīgāk un ar lielāku atbildību. [..] Tur nav nekādu īsti tādu objektīvu iemeslu, bet es

šoreiz ņemšu šoreiz vērā to, ka Roberts šeit ir pirmo reizi un Amanda šeit ir otro reizi. Es mājās sūtu Amandu.”

Nu, bet tad... Kāpēc? Kāpēc šāda žūrijas izvēle? Kāpēc? Nē, nujā – šovs taču, pareizi. Un šis ir mūzikas bizness, kurā šādi šovi primāri ir tieši biznesa, nevis mūzikas sadaļa, lai cik ļoti neērti šis var izklausīties. Nu, un ko tad tagad darīt – nepiedalīties?! Protams, nē – ir jāpiedalās visur, kur acis rāda, ja ir tāda vēlēšanās, taču sevis paša labad jāiegaumē: mākslas un jo sevišķi mūzikas ideja, misija nav sacensība ar mērķi pierādīt, kurš ir labāks, pārāks, pareizāks, skaistāks, krāšņāks, talantīgāks. Kā teiktu Renārs Kaupers – “tas galīgi nav par to”. Un šādi šovi ne tuvu nav vienīgā "reālā iespēja" gūt panākumus.

“Who’s to say what is a good voice and what’s not a good voice? “The Voice”? Imagine Bob Dylan standing there and singing “Blowing in the wind” in front of Christina Aguilera?...

[..] It’s your voice! Cherish it! Respect it! Nurture it! Challenge it! Stretch it! Scream until it’s fucking gone! Because everyone’s blessed with at least that and who knows how long it will last.” /Dave Grohl/

Protams, jā, “mūzikas industrija ir mainījusies”, “viss mainījies”, “nekas vairs nav tā kā agrāk”… Ziniet, šīs frāzes jau krietnu brīdi izklausās pēc tādām savu spozmi un popularitāti zaudējušām atrunām, kuras arvien tiecas izmantot tie, kuriem negribas darīt to, kas ir jādara.

“It literally came from writing a song a day, two songs a day or five songs a day and just getting all these songs out of me. Doing million gigs; sometimes three gigs a day. We did 6 gigs a day one year in Glastonbury. [..]

You’re gonna write shit songs at the beginning but the more and more you write the more and more you experience.

And songs start getting better and better and better.” /Ed Sheeran/

Cik liela daļa cilvēka mūža ir desmit tūkstoši stundu pieņemot, ka vidējais darba dienas ilgums ir 5 stundas, ir 5 darba dienas nedēļā un četras darba nedēļas mēnesī?

Gandrīz astoņi ar pusi gadi?! Nu, var veltīt arī uz pusi mazāk gadus, bet tad… pag, tad jāstrādā KATRU dienu? Bez brīvdienām?! You’ve gotta be kiddin’ me, kā sacīt jāsaka! Kurš normāls cilvēks pavada šādu laiku savas dzīves, trinkšķinot un/vai čīgājot kaut kādu drātu pagali un mēģinot sev un citiem muļķīgi iestāstīt, ka tagad būs kaut kāds mūziķis?! Nu, nē! Ir jāapgūst normālas profesijas, jāmācās rentablas zinātnes, jādabū "normāls" darbs, kas garantēs normālus ienākumus… Un tā tālāk un tā joprojām. Jā, un nekad nedrīkst aizmirst:

nekur nav garantijas, ka tava tā saucamā māksla būs kādam vajadzīga!

Nez kāpēc ļoti reti kāds aizdomājas par to, ka “normālu profesiju” speciālisti nereti izglītojas ja ne visu mūžu, tad pavada vismaz padsmit gadus sava aroda un profesionalitātes izkopšanā. Parasti neviens nerunā par to, ka risks pastāv pilnīgi visās biznesa nozarēs, par ikdienu nemaz nerunājot (tieši cik droši ir savu likteni uzticēt autobusa/lidmašīnas vadītājam, paļaujoties uz viņa profesionalitāti?). Un dabīgi, ka visdrošāk ir darīt kaut ko tādu, kas “nes naudu” lieki neiedziļinoties tajā, ko cilvēks patiesi vēlas darīt, lai savu ikdienu nevis vienkārši piebāztu ar naudu, bet dzīvotu ar labu pašsajūtu, iekšēju mieru un… laimi?

Taču ne par to. Vairāk par to, ka panākumi jebkurā dzīves sfērā (pat savstarpējās attiecībās) prasa visdārgāko ieguldījumu, kādu cilvēks savas dzīves slaikā ir fiziski spējīgs ieguldīt – laika ieguldījumu.

“You get out what you put in. As simple as that.”

/J.Hetfield/

Nu, labi, tagad pieņemam faktu, ka “jāvergo” tās stundas. Kas notiek kad tas izdarīts? Kur garantija, ka būs panākumi? Kur garantija, ka konkursa žūrija novērtēs?

Saprotiet, garantijas nav nekur, nekad un nekādas.

Un nekad tāda nav bijusi, bet ir kāda sīka, tomēr vislielākā nianse: visas pasaules žūrijas, kritiķi, interneta komentētāji un pārējie eksperti izgaist brīdī, kad uz skatuves stāvošais solists/grupa uzrunā auditoriju. Un to var izdarīt tikai vienā – tajā patiesajā veidā.

Un vairs nav svarīga ne dziedāto dziesmu valoda, ne izskats, ne tīrs vai netīrs dziedājums, pirkstu vai citu ekstremitāšu kustības ātrums, lakstīgalas cienīga vokalizēšana septiņpadsmit oktāvās… nekas no tā vairs elementāri nav svarīgs, ja uz skatuves notiekošais ir patiess. Un, ja tas tā notiek – publika saņem to, pēc kā ir atnākusi – iespēju emocionāli un varbūt pat dvēseliski pabarot sevi, izbaudot katru dzīvā izpildījuma milisekundi. Jā, izklausās tik šausmīgi vienkārši, bet… atceraties to teicienu par visa vienkāršā ģenialitāti, ja? Nu, lūk – tas nenokrita no tukša gaisa. Un diez vai pasaulē būtu nepieciešamība pēc tik daudz psihologiem un dažāda veida terapeitiem, ja cilvēks tā vienkārši spētu būt patiess pret sevi.

Nenoslīpētais dimants Amanda Maržecka pagājušo svētdien izdarīja to, kas viņai bija jāizdara – izmantoja vienu no savām iespējām. Vai Latviešu X Faktora žūrija izmantoja savējo?